es aizgaaju uz staciju bez biljetes un chemodaaniem, bez steigas un satraukuma. es aizgaaju uz vienu stundinju. eedu taukainus virtuljus ar cietu cukuru un dzeeru uudenjainu shokolaadi. aizgaaju un tur vienkaarshi seedeeju. veeroju atnaakoshus un aizejoshus vilcienus. druumus, prieciigus, zagliigus, netiirus, sapuceetus, ar sunjiem, beerniem, CHEMODAANIEM, skrienoshus un pavisam leeniigus, vecus un jaunus, veel nepiedzimushus cilveekus kaa domas. es tur seedeeju vienu stundu, tad aizgaaju liizd pasham perona galam.. cik vien taalu var, kur kaajas min izljodziijushaas fliizes, nez kaapec.. it kaa kaadi paaris simti cilveeku buutu puuleejushies pacelties gaisaa, peronam beidzoties, atsperties un skriet liidzi vilcieniem..
es aizgaaju liidz pasham perona galam.. un atvadiijos. no visiem vilcieniem. jo ir stundas, kad ljoti gribas atvadiities.
No comments:
Post a Comment